Rīgas Reformātu draudze

Rīgas Reformātu draudze

Rīgas Reformātu draudze pastāv, lai pazītu Dievu un darītu Viņu zināmu, izplatot evaņģēliju savā starpā un sabiedrībā ar vārdiem, darbiem un sadraudzību.

Mēs vēlamies pieņemt cilvēkus jebkurā kristietības izpratnes posmā, kalpojot ikvienam, kas pie mums ierodas, izskaidrojot Bībeli, lail katrs varētu to izprast un atsaukties tās vēstij, piedzīvot garīgu atdzimšanu un personisku mainīšanos.

Mēs vēlamies kalpot sabiedrībai ar mīlestības un žēlsirdības darbiem, ieviešot sociālu mainīšanos un kultūras atjaunotni.

Vairāk par draudzi


Citāts

Dažos Rakstu tekstos skaidri redzams, kā Dievs savā gudrībā vada cilvēku dzīves. Piemēram, Ābrahāma dzīve. Ābrahāms bija cilvēks, kas spējīgs uz atkārtotām zemiskām blēdībām, kas pat apdraudēja viņa sievas godu (1. Moz. 12:10 utt.; 20. nod). Acīmredzot viņš pēc dabas bija vīrs, kam tikumības jautājumos nepiemita diez kāda drosme un kurš pārāk uztraucās par savu personīgo drošību (1. Moz. 12:12-13; 20:11). Viņš arī bija viegli ietekmējams. Pēc sievas iegribas kalpone Hagara dzemdēja viņam dēlu. Taču, kad Hagara kļuva lepna grūtniecības dēļ un Sāra tādēļ sāka viņu histēriski apvainot, Ābrahāms ļāva Sārai Hagaru padzīt (1. Moz. 16:5-6).

Kļūst redzams, ka Ābrahāms pēc dabas nebija pārāk principiāls un viņam nepiemita arī izteikta atbildības sajūta. Taču Dievs savā gudrībā tik labi prata rīkoties ar pieļāvīgo un gļēvo Ābrahāmu, ka viņš galu galā ne tikai uzticīgi izpildīja sev uzticēto lielo lomu baznīcas vēsturē, kļūdams par Kānaānas zemes pirmo ieceļotāju un pirmo cilvēku, kas saņēma Dieva derību (1. Moz. 18:18), bet kļuva arī par brīnumaini ieņemtā Īzaka tēvu un pilnīgi izmainītu cilvēku.

Visvairāk Ābrahāmam bija nepieciešams iemācīties dzīvot Dieva klātbūtnē, lai vērtētu dzīvi no Dieva perspektīvas un raudzītos tikai un vienīgi uz viņu kā savu Pavēlnieku, Aizstāvi un Atlīdzinātāju. Tā bija viņa lielā mācība, kuru Dievs savā gudrībā bija nolēmis viņam sniegt. "Nebīsties, Ābrām, Es esmu tavs vairogs, un tava alga ir ļoti liela." (1. Moz. 15:1) "Es esmu tas visuvarenais Dievs, staigā sava Dieva priekšā, tad tu būsi taisns (pilnīgi nodevies un patiess)." (1. Moz. 17:1) Dievs Ābrahāmam atkal un atkal atgādināja par sevi, līdz tas no sirds spēja pievienoties psalmu autora vārdiem: "Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes!... Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi!" (Ps. 73:25-26) Ielūkojoties tālāk Ābrahāma dzīvē, mēs redzam, ka viņš šo mācību ir apguvis. Vecās vājības reizēm atkal parādās, bet līdztekus tām parādījies vēl nebijis cildenums un neatkarība, kas ir jauna ieraduma rezultāts – staigāt Dieva priekšā, paļauties uz Dieva prātu un uz pašu Dievu, gaidīt uz Dievu, pieņemt viņa vadīšanu, paklausīt pat visdīvainākajām un negaidītākajām Dieva pavēlēm. No vīra, kam rūp pasaules lietas, Ābrahāms pārtop par vīru, kam rūp Dieva valstība.

Tāpēc, atsaukdamies Dieva aicinājumam, Ābrahāms atstāja savas mājas un devās apceļot zemi, kas piederēs viņa pēcnācējiem (1. Moz. 12:7), taču ne viņam pašam. Ābrahāmam Kānaānas zemē nekad nepiederēja vairāk par kapa vietu (25:9-10). Mēs redzam nebijušu pazemību Ābrahāmā, kad viņš atsakās no savas priekšrocības Lata labā (13:8-9); drosmi, kad viņš ar trīssimts vīriem dodas glābt Latu no četru karaļu karaspēkiem (14:14 utt.). Redzam arī cildenumu, kāds Ābrahāmam agrāk nepiemita, kad viņš atsakās paturēt atgūto laupījumu, lai neizskatītos, ka Sodomas ķēniņš un nevis Tas Kungs, visuaugstais Dievs, viņu padarījis bagātu (14:22-23). Mēs redzam arī nebijušu pacietību, kad Ābrahāms divdesmit piecus gadus (no septiņdesmit piecu līdz simts gadu vecumam) gaida sava apsolītā mantinieka piedzimšanu (12:4; 21:5). Ābrahāms pamazām pārvēršas arī par uzcītīgu Dieva lūdzēju, pat par uzmācīgu starpnieku, kas Dieva priekšā uzņemas atbildību par citu labklājību (18:23 utt.). Beigu beigās redzam Ābrahāmu pilnībā nodevušos Dieva gribai un tik pārliecinātu par to, ka Dievs zina, ko dara, ka viņš pēc Dieva pavēles pat gatavs nogalināt savu dēlu, kura piedzimšanu tik ilgi gaidījis (22. nod.). Cik gudri Dievs bija mācījis Ābrahāmu! Un cik pamatīgi Ābrahāms izmainījās!

Jēkabam, Ābrahāma mazdēlam, bija nepieciešama citāda mācība: Jēkabs bija stūrgalvīgs mātes mīlulis, kas (laimīgā vai nelaimīgā kārtā) bija apveltīts ar oportūnista dabu un amorāla, aukstasinīga komersanta mērķtiecību. Dievs savā gudrībā bija ieplānojis, ka Jēkabs, kurš bija jaunākais dēls, iegūs pirmdzimtā tiesības un svētību un tā kļūs par derības apsolījuma saņēmēju ( 1. Moz. 28:13 utt.). Dievs bija ieplānojis arī to, ka Jēkabs apprecēs savas māsīcas Leu un Rahēli un kļūs par tēvu divpadsmit ciltstēviem, kuri tālāk pārmantos apsolījumu (skat. 48., 49. nod).

Tomēr Dievs savā gudrībā bija nolēmis izveidot Jēkabā arī patiesu ticību. Bija jāmaina Jēkaba attieksme pret dzīvi kopumā, jo tā bija bezdievīga. Jēkabs bija jāatradina no paļaušanās uz paša gudrību un jāradina būt atkarīgam no Dieva. Viņam bija jāiemācās nīst sev tik raksturīgo divkosību. Tādēļ Jēkabam bija jāizjūt pilnīgs nespēks un jāsaprot sava muļķība, un jākļūst tik nepārliecinātam par sevi, lai pārtrauktu izmantot citus. Jēkaba pašpaļāvībai bija jāiznīkst uz visiem laikiem. Ar gudrību un pacietību Dievs panāca (Dievs vienmēr nogaida īsto brīdi), ka Jēkaba sirds tika neatgriezeniski apzīmogota ar pilnīgu bezspēcību. Lai gūtu no tā mācību, izsekosim, kā Dievs to panāca.

Pirmkārt, Dievs aptuveni divdesmit gadus ļāva Jēkabam nepārtraukti vērpt sarežģītas krāpšanas shēmas un piedzīvot neizbēgamas to sekas – savstarpēju neuzticēšanos, draugu pārvēršanos ienaidniekos, paša krāpnieka vientulību. Jēkaba veiklības sekas arī bija Dieva sods. Pēc tam, kad Jēkabs bija izkrāpis Ēsava pirmdzimtību un svētību (25:29-34 utt.; 27:1-40), Ēsavs (protams!) vērsās pret viņu, un Jēkabam nācās steigšus atstāt mājas. Viņš devās pie sava tēvoča Lābana, kurš izrādījās tikpat slīpēts. Lābans izmantoja un piemānīja Jēkabu, likdams tam apprecēt ne tikai skaisto meitu, kura Jēkabam patika, bet arī neglīto un vājredzīgo, kurai būtu bijis grūti atrast labu vīru (29:15-30).

Lābana attieksme pret Jēkabu bija nežēlīga, un Dievs to izmantoja, lai liktu Jēkabam izbaudīt, kā jutās tie, kurus viņš krāpa. Tas bija nepieciešams, lai Jēkabs sāktu ienīst savu līdzšinējo dzīvesveidu. Taču Jēkabs vēl nebija dziedināts. Viņa pirmā reakcija bija atdarīt ļaunu ar ļaunu; viņš tik viltīgi sapāroja Lābana aitas, sagādājot pamatīgu labumu sev un zaudējumus savam darba devējam, ka Lābans kļuva nikns, un Jēkabs nolēma, ka prātīgāk būtu kopā ar ģimeni bēgt uz Kānaānas zemi, lai nebūtu jāsaņem pelnītā atriebība (30:25; 31. nod). Un Dievs, kas it kā bija atstājis Jēkaba netaisnību nesodītu, iedrošināja viņu doties prom (31:3, 11-13, sal. 32:1-2, 9-10); jo viņš zināja, ko Jēkabs pa ceļam izdarīs. Lābans sāka vajāt Jēkabu un lika tam noprast, ka nevēlas, lai tas jebkad atgrieztos (31. nod.).

Kad Jēkaba karavāna bija sasniegusi Ēsava īpašuma robežas, viņš brālim pieklājīgi sūtīja ziņu par savu ierašanos. Taču Ēsava atbilde liecināja par to, ka viņš gatavojas sūtīt bruņotus vīrus, lai atriebtos par divdesmit gadus atpakaļ izkrāpto svētību. Jēkabs krita pilnīgā izmisumā.

Bija pienācis īstais brīdis tam, laiDievs iejauktos. Dievs sastapās ar viņu naktī, kad Jēkabs vienatnē stāvēja Jabokas upes krastā (32:24-31 utt.). Tur norisinājās stundām ilga garīga un, kā Jēkabam likās, arī fiziska cīņa, izmisīgs strīds līdz spēku izsīkumam. Jēkabs neatlaida Dievu; viņš vēlējās svētību, dievišķas gādības un pasargāšanas solījumu šajās grūtībās, taču nespēja to panākt. Turklāt viņš arvien skaidrāk apzinājās, cik viņš ir vājš un ka bez Dieva atrodas pilnīgā bezcerībā. Viņam nācās rūgti nožēlot savu negodīgo dzīvi. Viņš bija pilnībā paļāvies uz saviem spēkiem, uzskatīdams, ka viņam pa spēkam jebkas, taču tagad viņš izjuta savu nespēku valdīt pār apstākļiem, viņš skaudri apzinājās, ka nekad vairs neuzdrīkstēsies paļauties uz saviem spēkiem veidot savu likteni. Nekad vairs viņš necentīsies dzīvot ar paša gudrību.

Lai galīgi pārliecinātu Jēkabu, Dievs cīņā izmežģīja viņa gurnu (32:26), kā mūžīgu fizisku atgādinājumu par viņa garīgo vājumu un nepieciešamību vienmēr paļauties uz Dievu, tāpat kā viņš vienmēr atbalstīsies uz nūjas.

Jēkabs nicināja sevi. Pirmo reizi mūžā viņš no sirds ienīda savu izcilo izveicību un viltību. Tā bija Ēsavu padarījis par viņa ienaidnieku (pamatoti!), nemaz nerunājot par Lābanu, un nu šķita, ka tas atņēmis arī Dieva vēlēšanos viņu svētīt. "Atlaid mani..." sacīja Tas, ar kuru viņš cīnījās; šķita, ka Dievs grasās viņu atstāt. Tomēr Jēkabs neatlaidās: "Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi." (32:27)

Visbeidzot Dievs sacīja svētības vārdus, jo Jēkabs nu bija izmisis, pazemīgs un pietiekami paļāvīgs, lai tiktu svētīts. "Viņš ir satriecis atceļā … manu spēku," saka psalmu autors (Ps. 102:24). To Dievs bija izdarījis arī ar Jēkabu.

Kad Dievs bija pabeidzis savu darbu pie Jēkaba, viņā vairs nebija atlicis nekasno agrākās pašpaļāvības. Jēkaba "uzvara" pār Dievu (32:28) nozīmē, ka viņš bija turējies pie Dieva, kamēr Dievs viņu padarīja vāju un padevīgu un iemācīja neuzticēties saviem spēkiem. Tas nozīmē, ka Jēkabs tik ļoti vēlējās Dieva svētību, ka turējās pie Dieva visu sāpīgās pazemošanas laiku, līdz bija gana zemu, lai Dievs viņu atkal paceltu, dodams mieru un mierinādams, ka viņam vairs nav jābīstas no sava brāļa Ēsava.

Tiesa, Jēkabs nebija kļuvis par paraugkristieti vienas nakts laikā. Nākamajā dienā viņš nebija pilnīgi atklāts pret Ēsavu (33:14-17); taču kopumā Dievs bija uzvarējis cīņā ar Jēkaba dabu. Uzvarējis pavisam. Jēkabs nekad vairs nebija tāds kā agrāk. Klibojošais Jēkabs bija mainījies. Dievs savā gudrībā bija paveicis savu darbu.

­­­– Dž. I. Pakers

Citāts no grāmatas "Pazīt Dievu" (Knowing God)