Rīgas Reformātu draudze

Dieva izzināšana

Dž. I. Pakers

Citāts no grāmatas "Pazīt Dievu" (Knowing God)

1855. gada 7. janvārī Ņūpārkstrītas kapelas mācītājs Sautvarkā, Anglijā, savu rīta sprediķi uzsāka šādi:

"Kāds reiz ir teicis, ka, "lai izpētītu cilvēci, ir jāpēta cilvēks". Es neiebilstu, tomēr uzskatu, ka tikpat droši var apgalvot, ka, lai izpētītu Dieva izredzētos, ir jāpēta pats Dievs; lai izpētītu kristiešus, ir jāpēta Trīsvienība. Visaugstākā zinātne, diženākais prātojums, ietekmīgākā filozofija, par kuru jelkad varētu interesēties Dieva bērns, ir varenā Dieva, ko viņš sauc par savu Tēvu, vārds, raksturs, personība, darbi, rīcība un esamība.

Pārdomas par Dievu lielā mērā pilnveido prātu. Šis temats ir tik neaptverami plašs, ka visas mūsu pašu domas pazūd tā bezgalībā; tas ir tik dziļš, ka mūsu lepnums noslīkst tā varenībā. Citus tematus mēs spējam aptvert un censties izsmelt; domājot par tiem, mēs gūstam tādu kā pašapmierinājumu un dzīvojam ar domu: "Cik gudrs es esmu!" Taču, saskaroties ar šo zinātņu zinātni un atskārstot, ka mūsu svērtenis nespēj skart tās dziļumus un mūsu ērgļa skatiens nespēj aizsniegt tās augstumus, mums nākas atzīt, ka uzpūtīgais cilvēks gan gribētu būt gudrs, bet patiesībā ir dumjš kā ēzelis; un neviltoti izsaukties: "Es ne nieka nespēju saprast un nezinu it neko!" Nevienas pārdomas nedara prātu tik pazemīgu kā domas par Dievu...

Turklāt šis temats ne tikai dara pazemīgu, bet arī attīsta prātu. Cilvēkam, kas bieži domā par Dievu, ir plašāks redzesloks nekā tam, kurš aprobežojas ar šauro pasauli... Lieliskākais veids, kā paplašināt savu dvēseli, ir nodoties zinātnei par Kristu, krustā sisto, un iegūt zināšanas par Dievu brīnišķīgajā Trīsvienībā. Nekas cits tā neasina prātu un neplašina cilvēka dvēseli kā dedzīga, uzcītīga, neatlaidīga Dieva izzināšana.

Un vēl līdzās tam, ka šis temats dara pazemīgu un gudru, tas ir arī augstākā mērā mierinošs. Pārdomājot to, kāds ir Kristus, ikviena brūce saņem dziedinošas zāles, apcerot to, kāds ir Tēvs, ikvienas bēdas rimst, un Svētā Gara klātbūtne kļūst par balzamu ikvienam ievainojumam. Vai vēlaties atsvabināties no bēdām? Vai vēlaties noslīcināt smagās raizes? Tad dodieties gremdēties dziļākajā no jūrām, zaudējiet sevi Dieva bezgalīgumā, un jūs celsieties atpūtušies, atjaunoti un spēcināti. Es nezinu, kas vēl tā spēj veldzēt sirdi, remdēt bangojošos sāpju un bēdu viļņus, apsaukt skarbos pārbaudījumu vējus kā dedzīga apcere par Dievu . Uz to es jūs šorīt aicinu..."

Šie vārdi, kurus vairāk nekā pirms gadsimta teicis Č. H. Sperdžens (C. H. Spurgeon) (neticami - toreiz viņš bija tikai divdesmit gadus vecs), bija patiesi toreiz un ir patiesi arī tagad.

Publicēts mājas lapā: 22 Nov 2010