Rīgas Reformātu draudze

Dieva pazīšanas pazīmes

Dž. I. Pakers

Citāts no grāmatas "Pazīt Dievu" (Knowing God)

Jau iepriekš sacījām, ka cilvēkus, kas tiešām pazīst Dievu, vairs neuztrauc ticības dēļ ciestie zaudējumi un nestie "krusti"; viņu ieguvums padzen šīs lietas no viņu prātiem salīdzinājumā ar to, kas iegūts, šīs lietas vairs nav nozīmīgas un nenodarbina viņu prātu. Kā vēl cilvēkus ietekmē Dieva pazīšana? Dažādas Rakstu vietas sniedz atbildi uz šo jautājumu no dažādām perspektīvām, bet skaidrākā un trāpīgākā atbilde, šķiet, atrodama Daniela grāmatā. Tajā pausto liecību varētu apkopot četros apgalvojumos:

Tie, kas pazīst Dievu, ir ļoti dedzīgi par viņu. Vienā no Daniela grāmatas pravietiskajām nodaļām teikts: "(..) bet tie ļaudis, kas pazīst savu Dievu, paliks stipri, pastāvēs un rīkosies pēc savas pārliecības." (11:32) RSV1 tulkojums ir šāds: "(..) ļaudis, kas pazīst savu Dievu, būs stingri savā pārliecībā un rīkosies." Raugoties plašākā kontekstā, šis formulējums sākas ar vārdu "bet" un tiek pretstatīts "neieredzētā un nicināmā cilvēka" rīcībai (11:21), kas "darīs negantību un nesīs postu" un "ar glaimu un pavedinājumu pilniem vārdiem pamudinās tos, kas sliecas pārkāpt derību, galīgi lauzt savu uzticību Tam Kungam" (11:32). Šajos pantos redzams, ka tie, kas pazīst Dievu, rīkojas un veic pretdarbību apkārt notiekošajām pret Dievu vērstajām aktivitātēm. Viņi nespēj mierīgi noraudzīties uz to, kā viņu Dievs tiek noniecināts un negodāts, tiem kaut kas ir jādara, Dieva vārda zaimošana mudina viņus rīkoties.

Tieši šāda attieksme redzama nodaļās, kurās stāstīts par Daniela un viņa trīs draugu drosmīgo rīcību.

Šie četri jaunekļi pazina Dievu un tādēļ ne reizi vien jutās spiesti aktīvi nostāties pret valdošajiem pieņēmumiem un pavēlēm, kas bija balstītas bezdievībā un maldu reliģijās. It īpaši Daniels šķiet gatavs aktīvi un atklāti rīkoties, ieņemot nelokāmu nostāju. Lai izvairītos no iespējamās apgānīšanās, ēdot ķēniņa pilī gatavoto ēdienu, viņš uzstāja, lai viņam ļauj pārtikt no veģetāriem produktiem, ar to izbiedējot galminieku priekšnieku (1:8-16). Kad ķēniņš Dārijs izdeva rīkojumu, uz vienu mēnesi aizliedzot jebkādas lūgšanas un piedraudot ar nāves sodu par šī rīkojuma neievērošanu, Daniels turpināja lūgt trīs reizes dienā, turklāt darīja to pie atvērta loga, lai tas būtu visiem redzams (6:10). Tas liek atminēties to, kā bīskaps Rails (Ryle) mēdza liekties uz priekšu savā vietā Svētā Pāvila katedrālē, lai visi ievērotu, ka viņš, ticību apliecinādams, nav pagriezies pret austrumiem!

Šādu rīcību nedrīkst pārprast. Daniels, un arī bīskaps Rails, nebija vienkārši stūrgalvīgi dīvaiņi, kas gūst gandarījumu no sacelšanās pret jebkādu varu. Tie, kas pazīst savu Dievu, nespēj palikt vienaldzīgi situācijās, kad Dieva patiesība tiek tieši vai netieši sagrozīta un viņš netiek pagodināts. Tie nespēj neiejaukties, liek citiem pievērst uzmanību notiekošajam un cenšas panākt viņu attieksmes maiņu, pat riskējot ar savu drošību.

Šī stiprā pārliecība neaprobežojas ar publisku rīcību vien. Patiesībā tā nesākas ar ārējām izpausmēm. Cilvēki, kas tiešām pazīst Dievu, pirmkārt, lūdz, un viņu degsme par Dieva godību vispirms izpaužas lūgšanās. Daniela grāmatas devītajā nodaļā lasām, kā pravietis "pievērsa savu uzmanību svēto rakstu vārdiem" (9:2) un saprata, ka Israēlam noliktie trimdas gadi tuvojas beigām, bet tauta joprojām grēko un izpelnās Dieva dusmas. Tad viņš lūdza par Jeruzālemes atjaunošanu un meklēja Dievu ar tādu degsmi un tādās dvēseles mokās, kādas daudziem no mums ir pilnīgi svešas, "viņu lūgdams un nemitīgi piesaukdams, gavēdams un tērpies sēru drānās un sēdēdams pelnos" (9:3).

Tomēr nemainīgs patiesas Dieva pazīšanas auglis ir dedzība lūgt par to, lai piepildās Dieva nodomi – dedzība, kas rod izpausmi un iekšējās spriedzes atvieglojumu vienīgi šādā lūgšanā – un, jo tuvāk Dievam, jo vairāk dedzības! Tā mēs varam sevi pārbaudīt. Iespējams, ka mums nav iespējas publiski un atklāti iestāties pret bezdievību un neticību. Varbūt mūsu spējas ierobežo slimība, vecums vai citi apstākļi. Tomēr mēs visi spējam lūgt par bezdievību un neticību, ko ik dienas redzam sev visapkārt. Bet ja mums nav lielas dedzības par to lūgt un ja mēs to nedarām regulāri, tas skaidri liecina par to, ka pagaidām savu Dievu tik tikko pazīstam.

Tie, kas pazīst Dievu, domā augstas domas par viņu. Šajā nodaļā pietrūktu vietas, lai atstāstītu visu, kas Daniela grāmatā sacīts par vareno Dievu, kam piemīt neierobežota gudrība, spēks un taisnība un kurš veido pasaules vēsturi un parāda savu varenību, pēc sava labā prāta tiesājot vai apžēlojot atsevišķus cilvēkus un veselas tautas. Būs diezgan ar to, ja teiksim, ka nekur citur Bībelē nav tik krāšņi un plaši aprakstīta Dieva suverenitātes daudzšķautņainība.

Krāšņās un varenās Babilonijas impērijas ēnā, kas jau bija aprijusi Palestīnu un vēlāk daudzas citas varenas impērijas, Israēls, cilvēciski skatoties, likās pilnīgi niecīga tauta, un tomēr, neraugoties uz to, Daniela grāmata ir ļoti spēcīgs atgādinājums par to, ka Israēla Dievs ir Kungu Kungs un Ķēniņu Ķēniņš, ka "Debesu Dievs valda pār visu" (4:23 rev.), ka Dieva roka nepārtraukti ir pār visiem pasaules notikumiem, ka vēsture nav nekas cits kā “Dieva stāsts” – jau kopš mūžības izveidota plāna piepildīšanās, un ka visbeidzot Dieva impērija triumfēs.

Centrālā vēsts, kuru Daniels māca Nebukadnecaram 2. un 4. nodaļā, par kuru atgādina Belsacaram 5. nodaļā (5:18-23), kuru Nebukadnecars visbeidzot atzīst 4. nodaļā (4:31-34) un Dārijs – 6. nodaļā (6:25-27), kura ir pamatā Daniela lūgšanām 2. un 9. nodaļā, kuras dēļ viņam ir drosme nepakļauties valdniekam 1. un 6. nodaļā un viņa draugiem nepakļauties valdniekam 3. nodaļā un kura ir to atklāsmju būtība, ko Dievs dod Danielam 2., 4., 7., 8., 10. un 11.–12. nodaļā, ir patiesība par to, ka: "Visaugstajam ir vara pār cilvēku valstīm." (4:22, 5:21) Viņš zina visu, jau pirms tas noticis, viņa iepriekšzināšana ir viņa iepriekšnolemšana; tāpēc viņam pieder pēdējais vārds kā par pasaules, tā arī par katra cilvēka likteni. Visbeidzot viņa valstība un taisnība triumfēs, jo nedz cilvēki, nedz eņģeļi nespēs viņu kavēt.

Šādi Daniels domāja par Dievu, par to liecināja arī viņa lūgšanas (vislabākā liecība tam, ko cilvēks domā par Dievu): "Slavēts lai ir Dieva Vārds no mūžības uz mūžību, jo Viņam pieder gudrība un vara! Viņš liek mainīties laikiem un dzīvei, Viņš atceļ un ieceļ ķēniņus, Viņš dod gudriem gudrību un sapratīgiem saprašanu ... Viņš zina, kas slēpjas tumsā, pie Viņa mīt gaisma." (2:20-22); "Ak, Kungs, Tu lielais un bijājamais Dievs, kas uzturi Savu derību un parādi Savu žēlastību tiem, kas Tevi mīl un pilda Tavus baušļus! ... Tavā pusē, Kungs, ir taisnība ... Tā Kunga, mūsu Dieva, rokā ir žēlastība un piedošana ... Tas Kungs ir taisns visos Savos darbos." (9:4, 7, 9, 14).

Vai mēs domājam šādi par Dievu? Vai mūsu lūgšanas pauž tik augstas domas par viņu? Vai šāda spēcīga Dieva svētā majestātiskuma, pilnīgās tikumības un žēlīgās uzticības apjausma kā Danielam mūsos rada tādu pazemību, paļāvību, apbrīnu un paklausību? Arī pēc tā varam izmērīt, cik daudz vai cik maz pazīstam Dievu.

Publicēts mājas lapā: 12 Dec 2010