Rīgas Reformātu draudze

Kas ir šis bērns?

Dž. I. Pakers

Citāts no grāmatas "Pazīt Dievu" (Knowing God)

Lūk, divi noslēpumi vienā – trīs personas vienā Dievā un cilvēka un Dieva vienība Jēzus personā. Tieši pirmo Ziemassvētku notikumā slēpjas neizdibināmākās kristīgās atklāsmes dzīles. "Vārds tapa miesa" (Jņ. 1:14, 2007); Dievs kļuva par cilvēku; Dieva Dēls kļuva par jūdu; Visvarenais ieradās zemes virsū kā bezspēcīgs zīdainis, kas nespēj neko vairāk kā tikai gulēt, raudzīties apkārt, spārdīties un raudāt, kuram jāmaina autiņi un jāmāca runāt kā jebkuram citam bērnam. Tā nebija nedz ilūzija, nedz apmāns: Dieva Dēls patiešām bija parasts bērniņš. Jo vairāk jūs par to domājat, jo mulsinošāk tas šķiet. Neviens cilvēka radīts stāsts nav tik neticams kā šī patiesība par iemiesošanos.

Tas ir īstais klupšanas akmens kristīgajā mācībā. Tieši tas (Kristus dzimšana no jaunavas, brīnumi, grēku izpirkšana un augšāmcelšanās) izraisījis šķelšanos jūdaistu, musulmaņu, unitāriešu, Jehovas liecinieku un daudzu citu vidū. Tieši neticība vai arī nepareiza izpratne par iemiesošanos parasti neļauj skaidri saprast pārējos evaņģēlija vēsts elementus. Taču tiklīdz iemiesošanās tiek pareizi izprasta, arī pārējās neskaidrības izgaist.

Ja Jēzus būtu bijis tikai ļoti ievērojams, dievbijīgs vīrs, rastos nepārvaramas grūtības noticēt tam, ko Jaunā Derība stāsta par viņa dzīvi un darbiem. Taču, ja Jēzus un mūžīgais Vārds, kas bija Tēva aģents radīšanā, un ir viena un tā pati persona un Tēvs "caur viņu arī radījis visu pasauli" (Ebr. 1:2 2007), tad nav nekas pārsteidzošs, ka jaunas radoša spēka izpausmes pavadīja arī viņa nākšanu pasaulē, dzīvi tajā un aiziešanu no tās. Tadnav nekas dīvains, ka viņš, dzīvības autors, augšāmcēlās no mirušajiem. Ja viņš patiešām bija Dievs Dēls, tad daudz pārsteidzošāk ir tas, ka viņam bija jāmirst, nekā tas, ka viņš augšāmcēlās.

"Tas ir kas neizprotams! Nemirstīgais mirst," rakstīja Čārlzs Veslijs. Neviens noslēpums nespēj līdzināties Nemirstīgā augšāmcelšanās. Un ja nemirstīgais Dieva Dēls paklausīdams tiešām baudīja nāvi, tad nav nekas pārsteidzošs, ka šī nāve spēj nest glābšanu visai nolemtajai cilvēcei. Tiklīdz pieņemam, ka Jēzus bija dievišķs, viss pārējais kļūst skaidri saprotams; visas detaļas ideāli savienojas vienā veselumā. Iemiesošanās ir neizdibināms noslēpums, bet tā piešķir jēgu visam, kas atrodams Jaunajā Derībā.

Kas ir šis bērns?

Mateja un Lūkas evaņģēlijos visai detalizēti aprakstīta Dieva Dēla nākšana pasaulē. Viņš piedzima nelielas viesnīcas tuvumā, kādā nomaļā ebreju ciematā varenās Romas impērijas laikā. Gadu no gada Ziemassvētkos atstāstot šo piedzimšanas stāstu, mēs to parasti nedaudz izpušķojam, bet patiesībā tas ir diezgan šausminošs un nežēlīgs. Jēzum nācās piedzimt ārpus viesnīcas tāpēc, ka tā bija pilna un neviens no viesiem nevēlējās atdot savu gultasvietu sievietei, kurai bija pienācis laiks dzemdēt. Viņai neatlika nekas cits, kā dzemdēt bērnu stallī un guldīt to lopu silē. Šis stāsts ir izklāstīts bez liekām emocijām un komentāriem, tomēr katrs vērīgs lasītājs šausmās noskurinās par to, kādu bezjūtīguma un pagrimuma ainu tas atklāj.

Tomēr evaņģēliju autori nestāsta šo stāstu morālas pamācības dēļ. Viņi uzskata, ka stāsta būtība slēpjas nevis piedzimšanas apstākļos (izņemot to, ka piepildījās pravietojums par Jēzus dzimšanu Betlēmē: skat. Mt. 2:1-6), bet drīzāk gan piedzimušā bērna identitātē. Jaunajā Derībā par to rodamas divas vērtīgas atziņas, uz kurām esam jau iepriekš norādījuši. Tagad tās iztirzāsim detalizēti.

1. Betlēmē piedzimušais bērns bija Dievs.

Pareizāk sakot, un, kā Bībelē teikts, viņš bija Dieva Dēls, vai, kā kristīgajā teoloģijā bieži saka - Dievs Dēls. Ievērojiet, ka runa ir par vienīgo dēlu, nevis vienkārši kādu no dēliem: kā Jānis četrkārtīgi uzsver pirmajās trijās sava evaņģēlija nodaļās, pārliecinādamies, lai ikviens lasītājs saprastu, cik unikāls bija Jēzus, Dieva vienpiedzimušais Dēls (Jņ. 1:14, 18; 3:16, 18). Tādēļ kristīgā baznīca apliecina: "Es ticu uz Dievu Tēvu… un uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu."

Kristīgie apoloģēti reizēm izsakās tā, it kā apgalvojums par to, ka Jēzus ir Dieva vienpiedzimušais Dēls, ir pilnīgākā un galējā atbilde uz visiem jautājumiem par viņa identitāti. Taču diez vai tā ir, jo šis apzīmējums rada jautājumus un ir viegli pārprotams. Vai tas, ka Jēzus ir Dieva Dēls, nozīmē, ka patiesībā ir divi dievi? Vai tādā gadījumā kristietība nav politeiska, kā apgalvo jūdaisti un musulmaņi? Vai arī apzīmējums “Dieva Dēls” nozīmē to, ka, kaut arī piederēdams augstākajai radīto lietu kārtai, viņš tomēr nav vienāds ar Tēvu dievišķumā? Agrīnās baznīcas laikā pie šāda uzskata pieturējās ariānisma piekritēji, bet mūsdienās šo viedokli pauž unitārieši, Jehovas liecinieki, kristodelfiāņi un citi. Vai viņiem ir taisnība? Kādēļ Jēzus Bībelē tiek saukts par Dieva Dēlu?

Dažiem radušās neskaidrības šajos jautājumos, tomēr Jaunā Derība uz tiem dod skaidras atbildes, neatstājot ne mazākās šaubas. Principā apustulis Jānis sava evaņģēlija Prologā uzdod visus šos jautājumus un reizē arī atbild uz tiem. Viņš, rakstīdams evaņģēliju, šķiet, domāja gan par jūdu, gan grieķu izcelsmes lasītājiem. Jānis apgalvo, ka rakstījis, lai tie "ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls; un lai [tiem, kas tic] būtu dzīvība viņa vārdā" (Jņ. 20:31, 2007). Savā evaņģēlijā no tā sākuma līdz beigām viņš Jēzu dēvē par Dieva Dēlu.

Un tomēr Jānis zināja, ka apzīmējums "Dieva Dēls" viņa lasītājiem maldīgi saistīsies ar ko citu. Jūdu teoloģijā šis termins tika lietots attiecībā uz gaidāmo Mesiju (cilvēku). Savukārt grieķu mitoloģija vēstīja par daudziem "dievu dēliem", kas bija no dieva un sievietes savienības dzimuši pārcilvēki. Nevienā no šiem piemēriem dieva dēls netiek uzskatīts par dievišķu; patiesībā abos minētajos gadījumos dievišķība nav iespējama. Jānis nevēlējās, lai viņa teiktais par Jēzu kā par Dieva Dēlu tiktu šādi pārprasts, tāpēc jau no paša sākuma viņš skaidri pauž, ka Jēzus Dēla statuss, ko viņš pats un kristieši viņam piedēvē, nozīmē to, ka viņš ir neviens cits kā pats Dievs. Tāpēc Jānis rakstīja slaveno Prologu (Jņ. 1:1-18). Ne velti anglikāņu baznīca ik gadu Ziemassvētku dienā to lasa kā evaņģēlija pamācību. Nekur citur Jaunajā Derībā Dieva Dēla dievišķā daba un tās nozīme nav izskaidrota tik labi kā šeit.

Pievērsiet uzmanību, cik pārliecinoši un pārdomāti Jānis izklāsta šo tēmu.

Pirmajos teikumos viņš nemaz nepiemin vārdu "Dēls". Tā vietā Jānis vispirms runā par "Vārdu". Viņš varēja būt drošs, ka to neviens nepārpratīs; ikviens Vecās Derības lasītājs tūlīt saprata, ko tas nozīmē. Dieva Vārds Vecajā Derībā bija Dieva "radošā runa", spēka izpausme, kas īsteno viņa gribu. Vecā Derība parāda Dieva runu, vārdos izteikto viņa nodomu kā tādu, kam pašam piemīt spēks īstenot pausto nodomu. 1. Mozus grāmatā stāstīts par to, kā radīšanā "Dievs sacīja: "Lai top"… un tapa…" (1. Moz. 1:3). "Ar tā Kunga vārdu ir radītas debesis… jo Viņš runāja un tā notika." (Ps. 33:6, 9) Tātad Dieva Vārds nozīmē Dieva darbību.

Jānis izmanto šo ideju un tālāk runā par septiņām dievišķā Vārda iezīmēm.

  1. "Iesākumā bija Vārds" (1. pants). Tas parāda Vārda mūžīgumu. Tam nav bijis sākuma; kad citas lietas reiz sākās, Vārds – bija.

  2. "un Vārds bija pie Dieva" (1. pants). Šeit redzams Vārda personiskums. Spēks, kas izpilda Dieva vēlmes, piemīt atsevišķai personai, kas atrodas mūžīgā un aktīvā sadraudzībā ar Dievu (to nozīmē šī frāze).

  3. "un Vārds bija Dievs" (1. pants). Lūk, Vārda dievišķums. Kaut arī Tēvs un Vārds nav viena un tā pati persona, šis Vārds tomēr nav radīta būtne; tas pats par sevi ir dievišķs, tāpat kā Tēvs. Ar šo pantu mūsu priekšā atklājas noslēpums – katra nedalāmās Trīsvienības persona ir atsevišķa būtne.

  4. "Viss ir radies caur viņu" (3. pants). Šeit redzams tas, ka Vārds rada. Viņš ir Tēva gribas izpildītājs ikvienā radīšanas aktā. Viss, kas jebkad radīts, ir radīts caur Vārdu. (Tas, starp citu, ir vēl viens pierādījums tam, ka viņš, radītājs, nepieder radītajām lietām, tieši tāpat kā Tēvs.)

  5. "Viņā bija dzīvība..." (4. pants). Šeit atspoguļots dzīvību dodošais Dieva Vārds. Bez viņa radīto lietu vidū nebūt nevienas dzīvas būtnes. Tāda ir Bībeles atbilde jautājumam par visu dzīvības formu rašanos un turpināšanos: dzīvību dod un uztur Vārds. Radībai pašai par sevi nav dzīvības, tā ir tikai Vārdā, Trīsvienības otrajā personā.

  6. "Un dzīvība bija cilvēku gaisma" (4. pants). Šeit Dieva Vārds parādīts kā tas, kas atklāj. Dodot dzīvību, viņš dod arī gaismu; ar to tiek pateikts, ka visi cilvēki saņem nojausmu par Dievu caur to vien, ka viņi dzīvo Dieva pasaulē, un arī tas notiek, pateicoties Vārda darbībai.

  7. "Un Vārds tapa miesa" (14. pants). Šeit redzams Dieva Vārds, kas iemiesojās. Betlēmē, silē gulošais bērniņš bija neviens cits kā mūžīgais Dieva Vārds.

Un tad, kad Jānis parādījis, kas un kāds ir Vārds – dievišķa Persona, visu lietu autors – viņš atklāj, ka divas personas patiesībā ir viena. Viņš mums saka, ka iemiesošanās atklāj, ka Vārds ir Dieva Dēls. "Un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības" (14. pants rev.). Vārda personība tiek apstiprināta arī 18. pantā. "Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts…" (rev.). Ar to Jānis nostiprina domu, ko vēlējies pateikt jau no paša sākuma. Viņš beidzot atklāj, kādēļ Jēzus tiek saukts par Dieva Dēlu. Dieva Dēls ir Dieva Vārds; mēs saprotam, kas ir Vārds. Tas patiesībā ir Dēls. Tāds ir Prologa vēstījums.

Tāpēc ikreiz, kad Jēzus Bībelē tiek pasludināts par Dieva Dēlu, ar to tiek apstiprināts viņa personas dievišķums. Ziemassvētku vēsts balstās satriecošā atklāsmē – silē gulošais bērns bija Dievs.

Taču tas vēl nav viss.

Betlēmē dzimušais bērns bija Dievs, kas kļuvis par cilvēku.

Vārds bija tapis par miesu - īstu cilvēka bērnu. Viņš joprojām bija Dievs; viņš nebija kļuvis mazāk dievišķs; taču viņš bija sācis būt par cilvēku. Tas nebija Dievs, kam atņemti kādi viņa dievišķās dabas elementi, bet Dievs, kam pielikta klāt arī cilvēka daba. Viņš, kurš bija radījis cilvēku, tagad mācījās saprast, kā ir būt cilvēkam. Viņš, kurš bija radījis eņģeli, kas krita un kļuva par Sātanu, tagad tika pakļauts viņa kārdināšanai – nespēja no tās izvairīties; un viņa kā cilvēka svēttapšana tika sasniegta vienīgi caur konfliktu ar Sātanu. Vēstules ebrejiem autors rod lielu mierinājumu, noraugoties uz Kristu viņa tagadējā godībā. "Viņam visās lietās bija jātop brāļiem līdzīgam… Jo tāpēc, ka Viņš pats kārdināts un cietis, Viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti… Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka. Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā." (Ebr. 2:17-18; 4:15-16 rev.)

Iemiesošanās brīnums ir neizdibināms. Mēs nespējam to izskaidrot, vienīgi formulēt. Un diez vai tas formulēts labāk kā Atanasija ticības apliecībā. "Mūsu Kungs Jēzus Kristus, Dieva Dēls, ir reizē cilvēks un Dievs; ... patiesi Dievs un patiesi cilvēks: ... un lai arī būdams Dievs un cilvēks: tomēr nav divi, bet viens Kristus; viens, nevis Trīsvienībai pārtopot par miesu, bet dievišķajai dabai pievienojot arī cilvēcisko dabu." Mūsu prāts nespēj to aptvert. Tas, kuru redzam silē gulošu, Čārlza Veslija vārdiem izsakoties, ir:

Mūsu Dievs, kurš tik neizprotami
Vien brīdi dzīvot piekritis,
Par cilvēku ir kļuvis

Publicēts mājas lapā: 20 Dec 2010