Rīgas Reformātu draudze

Un Viņš liecinās

Dž. I. Pakers

Citāts no grāmatas "Pazīt Dievu" (Knowing God)

Un Viņš liecinās

"Slavēts lai ir Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars", dzied draudze. "Ko tas nozīmē?" mēs jautājam. Vai tas slavinājums trim dieviem? Nē – vienam Dievam trīs personās; kā šajā himnā:

Jehova! Tēvs, Gars, Dēls!
Noslēpumainā Trīsvienība! Trīs un tomēr viens!

Šis ir kristiešu pielūgtais Dievs – trīsvienīgais Jehova. Atklātais Trīsvienības noslēpums ir visas kristīgās ticības pamats. Vārds "trinitas" latīņu valodā nozīmē esamību trijatā. Kristietība ir balstīta "trinitas" doktrīnā, triju savienībā, Dieva trīsvienīgajā personībā.

Nereti tikai tāpēc, ka Trīsvienības doktrīna ir tik noslēpumaina, tā tiek uzskatīta par teoloģisku nastu, bez kuras tīri labi varētu iztikt. Mūsu prakse nenoliedzami apstiprina šo pieņēmumu. Kaut arī anglikāņu "Kopējā lūgšanu grāmatā" paredzētas trīspadsmit reizes gadā, kad draudzē skaļi priekšā lasāma Atanazija ticības apliecība, šīs doktrīnas klasiskākais piemērs, tomēr mūsdienās to reti lasa pat vienu reizi. Vidusmēra anglikāņu garīdznieks sprediķi par Trīsvienību lasa vienīgi Trīsvienības svētdienā. Bet vidusmēra mācītājs, kas nesvin Trīsvienības svētdienu, nesludina par to nemaz. Interesanti, ko teiktu apustulis Jānis, redzot kā šodien rīkojamies. Jo no viņa vārdiem noprotams, ka Trīsvienības doktrīna ir būtiska kristīgā evaņģēlija sastāvdaļa.

Pirmajos evaņģēlija teikumos, kā to jau redzējām iepriekšējā nodaļā, Jānis mūs iepazīstina ar divu atsevišķu vienotās Trīsvienības personu noslēpumu. Šī neapšaubāmi ir viena no sarežģītākajām teoloģijas tēmām, tomēr Jānis nevilcinoties iesāk tieši ar to. "Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs." Šis Vārds bija persona, kas atradās sadraudzībā ar Dievu, turklāt  Vārds bija pilnībā dievišķs. Šis pats Vārds, kā Jānis apgalvo tālāk, ir Tēva vienīgais Dēls. Jānis iesāk savu evaņģēliju ar viena Dieva divās personās noslēpumu tāpēc, ka neviens nespētu saprast Jēzus vārdus vai darbus, pirms nav aptvēris, ka Jēzus patiešām ir Dievs Dēls.

Trešā persona

Tomēr tas nav vienīgais, ko Jānis vēlas mums iemācīt par Trīsvienības personām. Atstāstīdams mūsu Kunga pēdējo sarunu ar mācekļiem, viņš apraksta to, kā Glābējs vispirms paskaidro, ka dodas sagatavot viņiem vietu pie Tēva un tad apsola tiem dāvāt "citu Mierinātāju" (Jņ. 14:16 KJV).

Ievērojiet, cik jēgpilni ir šie divi vārdi. Tiek runāts par kādu personu, kas ir ļoti ievērojama. Mierinātājs – uz to, cik šis vārds ir jēgpilns, norāda daudzie tulkojuma varianti: "padomdevējs" (RSV), "palīgs" (Moffatt), "aizstāvis" (Weymouth), "tas, kurš iedraudzējas ar jums" (Knox). Šis vārds pauž iedrošinājumu, atbalstu, palīdzību, rūpes un atbildības uzņemšanos par otra labklājību. Tas ir cits Mierinātājs – jā, jo Jēzus bija viņu pirmais Mierinātājs, un jaunatnācēja uzdevums bija turpināt šo Jēzus kalpošanas aspektu. Tāpēc to, kāds īsti bija Jēzus solītais "jaunais Mierinātājs", mēs varam noprast, atskatoties uz Jēzus kalpošanu, kad viņš ar mīlestību, rūpēm, pacietīgu pamācīšanu un gādību personīgi rūpējās par mācekļiem trīs gadu garumā. Citiem vārdiem sakot, Jēzus tiem sacīja, ka Mierinātājs par tiem rūpēsies tā, kā to bija darījis viņš pats. Gars patiešām ir izcila persona!

Tālāk Mūsu Kungs raksturo jauno Mierinātāju. Tas ir "Patiesības Gars", "Svētais Gars" (Jņ. 14:17, 26 rev). Šāds apzīmējums norādīja, ka viņš ir dievišķs. Vecajā Derībā Dieva Vārds un Dieva Gars ir viens un tas pats. Dieva Vārds ir viņa visvarenā balss; Dieva Gars ir viņa visvarenā elpa. Abi raksturo viņa varenību darbībā. Radīšanas brīdī Dieva balss un elpa parādās vienkopus. "Dieva Gars (elpa) lidinājās pār ūdeņiem. Un Dievs sacīja... un tapa..." (1. Moz. 1:2-3) "Ar Tā Kunga vārdu ir radītas debesis, un viss debesu spēks ir radīts ar Viņa mutes elpu (Garu)." (Ps. 33:6) Prologā Jānis mums paskaidroja, ka dievišķais Vārds, par kuru runājam, ir persona. Un nu mūsu Kungs mums māca to pašu par Garu, ka dievišķais Gars arī ir persona. Un viņš apstiprina šīs personas dievišķumu, nosaucot to par Svēto Garu, tāpat kā vēlāk viņš runā par svēto Tēvu (Jņ. 17:11 rev).

Jāņa evaņģēlijā redzams, ka Kristus Gara darbību uzskata par pakļautu Tēva un Dēla gribai un mērķiem. Vienā no Rakstu vietām sacīts, ka Tēvs sūtīs Garu, tāpat kā viņš sūtījis Dēlu (Jņ. 5:23, u.c.). Kristus saka, ka Tēvs sūtīs Garu "manā vārdā" – kā  Kristus pārstāvi, kas izpilda viņa gribu un darbojas ar viņa pilnvaru (14:26 rev). Tieši tāpat kā Kristum, kurš nāca Tēva vārdā (5:43), darbodamies kā Tēva sūtnis, runādams Tēva vārdus (12:49), darīdams Tēva darbus (10:25; 17:12) un it visā liecinādams par to, kura sūtnis viņš bija, arī Garam bija jānāk Jēzus vārdā, lai viņš uz šīs pasaules darbotos kā Jēzus sūtnis un liecinieks. "Patiesības Gars... iziet no (para: no kaut kā sāna, malas) Tēva" (15:26 rev), tāpat kā iepriekš Kristus: "Es esmu izgājis no (para) Tēva" (16:27). Tēvs, kas reiz sūtīja mūžīgo Dēlu pasaulē, nu sauc to atpakaļ godībā un sūta Garu, lai tas ieņemtu Dēla vietu.

Taču tas ir tikai viens no veidiem, kā aplūkot šo noslēpumu. Citā vietā teikts, ka Dēls ir tas, kas sūtīs Garu "no Tēva" (15:26). Kā Tēvs sūtīja pasaulē Dēlu, tā Dēls sūtīs Garu (16:7). Garu sūta kā Dēls, tā Tēvs. Rezultātā veidojas šāds attiecību tīklojums:

1. Dēls ir pakļauts Tēvam, jo Tēvs viņu ir sūtījis savā (Tēva) vārdā.

2. Gars ir pakļauts Tēvam, jo Tēvs viņu sūtījis Dēla vārdā.

3. Gars ir pakļauts gan Tēvam, gan Dēlam, jo viņu ir sūtījis kā Tēvs, tā Dēls. (Salīdziniet ar 20:22: "To pateicis, Viņš uzpūta dvašu un tiem sacīja: "Saņemiet Svēto Garu!"" 2007)

Šādi Jānis pierakstījis, kā mūsu Kungs atklājis Trīsvienības noslēpumu: trīs personas, viens Dievs, Dēls pilda Tēva gribu, bet Gars pilda Tēva un Dēla gribu. Un būtiski ir tas, ka Gars, kurš nāk pie Kristus mācekļiem, "lai Tas būtu pie [tiem] mūžīgi" (14:16), nāk aizstāt Kristu viņa Mierinātāja kalpošanā. Tāpēc, ja Kristus Mierinātāja kalpošana bija nozīmīga, tad Gara Mierinātāja kalpošana nevarētu būt mazāk nozīmīga. Ja Kristus veikums draudzei šķiet nozīmīgs, tad arī Gara darbībai būtu jābūt tikpat nozīmīgai.

Novārtā atstātais  trīsvienības loceklis

Tomēr, lasot draudžu vēsturi un raugoties uz tām šodien, mēs ieraugām kaut ko pavisam citu.

Pārsteidzoši vērot, cik atšķirīgi tiek uztverta bibliskā mācība par otro un trešo Trīsvienības personu. Kristus persona un darbi vienmēr izraisījuši un joprojām izraisa aktīvas debates draudzē, taču Svētā Gara persona un darbi tiek pastāvīgi neievēroti. Mācība par Svēto Garu, salīdzinot to ar citām teoloģijas doktrīnām, ir pameitas lomā. Šķiet, ka tā reti kādu interesē. Par Kristus personu un darbiem ir sarakstīts daudz labu grāmatu, bet lasīšanas vērtas grāmatas par Svēto Garu var gandrīz saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Ticīgi ļaudis nešaubās par Kristus veikumu; tie zina, ka viņš mūs atpircis ar savu nāvi, pat ja nespēj vienoties par to, ko tas īsti nozīmē. Taču par to, ko dara Gars, vidusmēra kristietis ir pilnīgā neziņā. Daži runā par Kristus Garu līdzīgi kā par Ziemassvētku garu jeb noskaņu – netveramu kultūras spiedienu, kas liek cilvēkiem kļūt labsirdīgākiem un reliģiozākiem. Citi uzskata, ka Gars iedvesmo neticīgus cilvēkus, piemēram Gandiju vai Rūdolfu Steineru (Rudolf Steiner), teosofiskā misticisma radītāju, uz morālu tikumību. Taču lielākā daļa, iespējams, vispār nedomā par Svēto Garu, un tiem nav ne jausmas par to, ko viņš dara. Tie ir gluži kā mācekļi, ko Pāvils satika ceļā uz Efesu – "Mēs pat neesam dzirdējuši, ka Svētais Gars ir" (Ap. d. 19:2).

Tik savādi, ka tie, kam it kā tik ļoti rūp Kristus, tik maz interesējas un saprot par Svēto Garu. Kristieši lieliski saprot, ko nozīmētu, ja iemiesošanās vai izpirkšana nekad nebūtu notikusi. Tas nozīmētu, ka viņi ir pazuduši, jo tiem nebūtu Glābēja. Taču par to, kas mainītos, ja pasaulē nebūtu Svētā Gara, daudziem nav ne jausmas. Cilvēki nezina, vai draudze un viņi paši tad kaut ko būtu zaudējuši. Kaut kas, acīmredzot, nav kārtībā. Kā mēs varam tā neievērot Kristus nozīmētā pārstāvja kalpošanu? Vai tā nav īstākā krāpšanās – sacīt, ka pagodinām Kristu, tomēr neievērot un negodāt to, kuru Kristus mums sūtījis kā savu vietnieku, lai viņš stātos viņa vietā un rūpētos par mums, kā to darīja Jēzus? Vai mums nevajadzētu interesēties par Svēto Garu vairāk nekā mēs to darām?

Publicēts mājas lapā: 03 Jan 2011