Rīgas Reformātu draudze

Viņš kļuva nabags

Kas ir Ziemassvētki

Dž. I. Pakers

Citāts no grāmatas "Pazīt Dievu" (Knowing God)

Tagad mēs saprotam, ko Dieva Dēlam nozīmēja iztukšot sevi, kļūstot par nabagu. Tas nozīmēja atteikšanos no godības (patiesā kenoze); labprātīgu atturēšanos no dievišķo spēju izmantošanas; grūtību, vientulības, nievāšanas, neizpratnes un atklātas ļaunprātības paciešanu; visbeidzot agonijas pilnu nāvi, kurā garīgās ciešanas bija pat lielākas par fiziskajām, un tās gaidīšana lika gandrīz zaudēt prātu (skat. Lk. 12:50, kā arī Ģedzemanes dārza notikumu aprakstu). Ar to viņš parādīja vislielāko mīlestību pret nemīlamo cilvēku dzimumu, lai tas caur viņa nabadzību varētu kļūt bagāts. Ziemassvētku vēsts nozīmē to, ka kritušajai cilvēcei ir cerība uz piedošanu, cerība uz mieru ar Dievu, cerība uz godību, jo Jēzus Kristus kļuva nabags, izpildot Tēva gribu, un piedzima kūtī, zinādams, ka pēc trīsdesmit gadiem viņam būs jākarājas pie krusta. Tā ir brīnumainākā vēsts, kādu pasaule jebkad dzirdējusi, un kādu tā jebkad izdzirdēs.

Mēs sekli čalojam par "Ziemassvētku noskaņu", reti ar to saprotot ko vairāk par sentimentālu līksmību ģimenes lokā. Bet no mūsu teiktā būtu noprotams, ka šī frāze patiesībā sevī nes ļoti nopietnu nozīmi. Tā pauž to, ka mūsos būtu jāveidojas tā dabai, kurš mūsu dēļ kļuva nabags pirmajos Ziemassvētkos. Un pašai Ziemassvētku noskaņai būtu jābūt kam tādam, kas raksturo ikvienu kristieti visa gada garumā.

Mums par nožēlu un apkaunojumu tik daudzi kristieši - jāteic vēl konkrētāk: tik daudzi kristieši šodien, kas pievērš uzmanību pareizai kristīgai mācībai - dzīvo, rīkojoties kā "priesteris" un kā "levīts" no mūsu Kunga līdzības, kas, redzot citu vajadzības sev visapkārt, (un varbūt izteikuši vēlmi vai lūgšanu, lai Dievs apmierina šīs vajadzības), tomēr novērš acis un pāriet otrā ielas pusē. Tā nav īstā Ziemassvētku noskaņa. Un arī tā nav šo svētku noskaņa, kas tik daudziem kristiešiem liek dzīvē aprobežoties ar jaukas vidusšķiras ģimenes nodibināšanu, jauku, kristīgu vidusšķiras draudzību uzturēšanu un jauku bērnu audzināšanu vidusšķiras garā. Tie pamet sabiedrības zemākās šķiras - kristīgās vai nē, lai tās pašas tiek galā ar savu dzīvi.

Ziemassvētku noskaņa nestaro no snobiska kristieša. Tā valda tajos, kas, līdzinādamies savam Kungam, vienmēr dzīvo, padarot sevi nabagus apkārtējo cilvēku labā, veltot laiku un rūpes, paciešot neērtības, lai darītu citiem labu - un izturas tā ne tikai pret saviem draugiem, bet ikvienu, kam tas ir vajadzīgs.

Kristiešu, kas tā dzīvo, ir krietni par maz. Ja Dieva žēlastība mūs atdzīvinājusi, viena no lietām, ko Dievs dara mūsu sirdīs un dzīvēs ir tā, ka viņš sāk mūsos veidot šādu noskaņojumu. Ja vēlamies garīgi pieaugt, tā pavairošana ir ļoti svarīgs solis. "Jo jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka Viņš, bagāts būdams, ir tapis nabags jūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu jums par bagātību." (2.Kor. 8:9, rev). "Lai jūsos ir tādas pašas domas kā Kristū Jēzū..." (Filip. 2:5 2007). "Es tecēšu Tavas bauslības ceļu, jo Tu apgaismo manu sirdi." (Ps. 119:32).

Publicēts mājas lapā: 22 Dec 2009